Permakultūra

Jēdziens „permakultūra“ cēlies no angļu valodas vārdu savienojuma „permanent culture“. Pamatā ar to saprot ilgtspējīgu lauksaimniecību vai saimniekošanu, taču permakultūra nav vienīgi praktisku zināšanu kopums. Tā ir arī teorētisku un filozofisku principu un resursu avots, kas aptver cilvēka dzīves, domāšanas veidu un veido viņa rīcības pamatu.

Permakultūra uz dabu skatās kā kopumu jeb ekosistēmu, kuru, rūpīgi un ilglaicīgi novērojot, papildināt ar citu, pēc dabas principiem funkcionējošu ekosistēmu – permakultūras dārzu.

Interesanti, ka ar vārdu salikumu „permakultūras dārzs“ permakultūras praktizētāji saprot ne vien dabai draudzīga un ražas nesoša dārza izveidošanu, bet arī energoefektīvu dzīvojamo ēku izbūvi, ekonomisku un funkcionālu palīgēku novietojumu un pat tuvāko īpašuma apkārtni.

Patiesi permakultūras dārzs tiek iedalīts vairākās zonās, par galveno pamatprincipu ņemot vērā to, cik bieži ikdienā apmeklējam katru no zonām. Šāda principa ievērošana nodrošina teritorijas efektīvu izmantošanu un dabas un cilvēkresursu ekonomiju.

Neskatoties uz īpašuma lielumu, tajā vienmēr būs zonas 00, 0, 1, 2 un 5.

Visas zonas atrodas savstarpējā mijiedarbībā un katrs permakultūras elements (jebkas, kas tiek būvēts, ievērojot permakultūras principus – dzīvojamā māja, komposts, garšaugu spirāle, paceltās dobes (angliski – „raised garden beds“), siltumnīca zemē („walipini“) augu žāvētājs ar saules palīdzību, soliņš, uz kura apsēsties utt.) ir daudzfunkcionāls un savā vietā atrodas vairāku iemeslu dēļ.

Piemēram, vistu kūts, kas izvietota tuvu pie mājas, ražo siltumu, kas palīdz apsildīt māju, ir viegli uzturama, cāļi un vistas pastaigājoties tuvu esošajā siltumnīcā, kašājoties smiltīs, saceļ putekļus, kas nosēžas uz augu lapām un kalpo par labu mēslojumu.

Šī principa dēļ permakultūra tiek dēvēta par lauksaimniecības metodi, kas piemērota slinkiem lauksaimniekiem. Protams, tajā ir sava daļa taisnības – labi iekopts permakultūras dārzs funkcionē kā patstāvīga ekosistēma, uzturēšanā prasot minimālu piepūli.

Permakultūras dārza plāns, kurā redzams dārza iedalījums zonās. Foto: Agnese Tukāne, permakultūras dārza plānošanas nedēļa “Iņķos” 2016.gada septembrī.

Tomēr ir skaidrs, ka aiz plaukstoša permakultūras dārza slēpjas pamatīgas zināšanas un liels darbs, kas ieguldīts vides novērošanā, ārējo faktoru apzināšanā (saule, vējš, uguns, ūdens, savvaļas dzīvnieki, trokšņi, putekļi), piemērotā permakultūras elementu izvietojumā un ilgtermiņa plānošanā.

Tas nebūt nenozīmē, ka permakultūras dārzs, tiklīdz tas ir pabeigts, vairs nemainīsies, gluži otrādi – tas joprojām tiek uztverts kā dzīva un mainīga ekosistēma, kas laika gaitā attīstīsies. Būtiskā atšķirība slēpjas faktā, ka permakultūras elementi netiek izvietoti haotiski – darot un reizē domājot – bet nozīmīgs laika apjoms tiek veltīts plānošanas procesam.

Ieteicamais permakultūras projektu attīstības modelis seko šādiem soļiem:

Permakultūras dārzs tiek plānots uz ilgstošu novērojumu pamata. Foto: Agnese Tukāne, permakultūras dārza plānošanas nedēļa “Iņķos” 2016.gada septembrī.

Jāsaka arī, ka permakultūra nav nekas jauns un nebijis. Zināšanas par augu saderību, dārza un ēku izvietojumu attiecībā pret debespusēm, sēšanai un stādīšanai labvēlīgajām dienām atbilstoši mēness kalendāram, sauli vai ēnu mīlošiem augiem utt. joprojām tiek plaši pielietotas lielākajā daļā lauku sētu.

Permakultūra šīs zināšanas sistematizē un papildina tādā veidā, ka ieguvējs ir gan cilvēks, gan daba, gan sabiedrība. Par to stāsta arī permakultūras trīs ētikas pamatprincipi.

Permakultūra balstās uz trīs ētikas pamatprincipiem:

Permakultūra ir ne vien zinātnisks principu un paņēmienu kopums, bet filozofija, kas palīdz mainīt domāšanas veidu no individuāla uz kolektīvu, no patērētāja kļūt par pašpietiekamu mājražotāju, un no „visas pasaules vainotāja“ par atbildību uzņemties spējīgu personu, kas rīkojas.

Tas ir veids, kā arvien vairāk un vairāk cilvēku gan Latvijā, gan ārzemēs izrāda savu mīlestību un rūpes par dabu un tās daudzveidības saglabāšanu. Permakultūra ir uz rīcību vērsta atbilde mūsdienu globālajai vides situācijai.

Permakultūra māca vērot, saglabāt atvērtu prātu, mācīties, plānot, attīstīt, domāt ilgtermiņā un meklēt radošus risinājumus. Tā ir nesteidzīga uz cilvēciskām attiecībām un sadarbību balstīta metode, pretstatā mūsdienu tehnoloģiju, ātru risinājumu un savā ziņā atsvešinātības laikmetam.

Taču permakultūra nav tikai lauku viensētu īpašnieku privilēģija. Permakultūras projekti tiek attīstīti gan urbānā vidē (piemēram, jumta dārzi, vertikālie dārzi), piemājas mazdārziņos, gan kalnainos apvidos tūkstošiem metru virs jūras līmeņa un pat tuksnešos.

Pat ja jums nepieder īpašums, kurā iespējams iekopt permakultūras dārzu, dabas modeļus un principus iespējams ietvert dzīvesvietas plānošanā, apdzīvoto vietu projektēšanā, ēku būvniecībā un galu galā – dzīvesveidā.

Permakultūra patiesi ir dzīvesveids. Dzīvesveids tiem, kas ir gatavi sadarboties gan ar dabu, gan citiem, un atpakaļ iegūt daudz vairāk par ieguldīto – nenovērtējamu gandarījumu un dzīves uztveres maiņu.

       Izmantotie informācijas resursi:

• M.Polz permakultūras dārza plānošanas kurss (Latvija, 19.-25.09.2016.)
• http://www.taxidermy.lv/content.asp?ID=135&what=48

Vairāk par permakultūru vari uzzināt, apmeklējot:

• http://www.taxidermy.lv/content.asp?ID=135&what=48
• permacultureprinciples.com